Ansis Līventāls (09.04.1805 – 01.01.1875)
24.09.2013

    Ansis Līventāls ir dzimis 1805.gadā 9.aprīlī Ļaudonā „Josmaņos”, miris 1875.gada 1.janvārī. Bērnība aizritēja Ļaudonas draudzē, mācības viņš apguvis pašmācības ceļā.

    Viņš bija skolotājs un dzejnieks – no 1825.gada – skolotājs un skrīveris Ļaudonā, un pēc tam Biržos. Viņš ir ievērojams kā dzejnieks, pirmo krājumu izdeva Rīgā 1863.gadā.

    Līventāls rakstījis dzejoļus 30.gadu un 40.gadu sākumā. Tie iespiesti „Latviešu avīzēs”, vēlāk sakopoti divos krājumos – „Vecās modes dziesmiņa” un „Ziņģu līksmības”(1863.gadā). Viņš raksta par sadzīvi, mīlestību, darbu, apcerē draudzību. Viņa dziesmu „Līgaviņa kā rozīte” koros dzied vēl mūsdienās. B.Dērķisraksta par Līventālu: „Viņa valoda ir visur bez vainas, zīmes viegli un jauki lasāmas.”

  Ansis Līventāls rakstījis daudzus populārus darbus, piemēram, „Sveiks Baltijai”, „Divas miroņu galvas sarunājas”. Emocionāli viss cilvēka mūžš atklāts dzejoļos „Dzīvības dārzs”, „Dzīvības ātrums”. Dzejas pantos var pamanīt rūgtumu par tautas likteni pagātnē.

    Ansis Līventāls pieder pie pirmās latviešu dzejnieku paaudzes. Un viņa dzīvēizpaužas pretruna: kā nodzīvot mūžu, lai nesariebtu kungiem un reizē saglabātu uzticību savai tautai. Anša Līventāla spalvai pieder ap 20 grāmatu, lielākoties tulkojumi.

    Kā viens no latviešu tautības feodālās literatūras pārstāvjiem 19.gadsimtā ir minēts arī Ansis Līventāls. Zemnieku bada laikā uzrakstījis sabiedriski asus dzejoļus.

    Līventāls bija no tiem dzimtcilvēkiem , kas pēc dzimtbūšanas atcelšanas iekļuva „citā kārtā” – bijis ķesteris, mācītājs. Ir liecības, ka Līventāls dziļi iesakņojas reliģiskās pasaules izpratnē. Viņa ārējais spožums, slava un cilvēcīga sirds ir kā divi goda krēsli. Pirmais – kā saule – stāv augsti, spīd un karsina tā. Ansis bija sēdētājs pirmajā krēslā par savu spožumu pateicas laimei, otru – sēdētājs pats taisa(tie ir abi goda krēsli). Viņa dzejoļi ir populāri visā Latvijā.